Kristīnes Lejas
dzīvnieku pieskatīšanas serviss

Suns – vēsture un šķirņu izveidošanās

Pastāv vairākas hipotēzes saistībā ar suņa sugas izveidi. Bet vairums zinātnieku nosliecas viedoklim, ka suns ir cēlies no vilka. Jau vissenāko civilizāciju laikā dzīvoja dažādu tipu suņi. Piemēram: Senajā Ēģiptē (aptuveni pirms 5000 gadu) suņi tika izmantoti medībām un sardzei. Tā kā Ēģiptieši nenodarbojās ar lopkopību, tad ganu suņi tiem nebija zināmi. Vēlāk, Jaunās Ēģiptes valdīšanas laikā (aptuveni pirms 3000-3500 gadu), ēģiptieši bija spiesti kontaktēties ar saviem ziemeļu kaimiņiem no kuriem arī tika pārņemti to suņi. Ēģiptē šiem suņi tika ierādīta jauna loma, kas ir labi redzama attēlos Tutanhamona kapenēs. Tie bija kaujas suņi, lieli, spēcīgi, nikni. Ēģiptieši suņus augstu vērtēja, tie kļuva par svētām un godājamām radībām.

Paralēli ar suņu audzēšanas attīstību Ēģiptē, dažāda tipa suņi veidojās arī Tigras un Eifratas upju ielejās, kā arī daudzās lielajās pilsētās-valstīs. Ir atrasti dažādi attēli kur atainotas medības ar suņiem. No tiem vēsturiskajiem laikiem mums ir zināmi molosu suņi, kas savu nosaukumu esot ieguvuši pateicoties bībeliskajai Molosu ciltij. Tas bija liela auguma suns ar izteikti drosmīgu raksturu. Tiek domāts kas tas cēlies no Tibetas. Pēc zināma laika romieši šos suņus sāka izmantot savos karagājienos, kā, piemēram, Cēzars karagājienā uz Galliju. Senajā Persijā šis suns simbolizēja sava saimnieka bagātību un pārticību. Pat persiešu pravietis Zaratustra savos darbos šos suņus apveltīja ar izcilām prāta spējām.

Bet laikā, kad ēģiptieši savos suņus saskatīja dievības, izraēlieši tos uzskatīja par nešķīstiem dzīvniekiem. Gadā pat tika atvēlēta diena, kad suņi tika ķerti un nogalināti. Bet neskatoties uz to, islāma pravietis Muhameds, aprakstot paradīzi, sunim atvēlēja sarga funkcijas.

Antīkajā Grieķijā bija zināmi vairāku tipu suņi. Īpaši izcelti bija tieši medībām domātie. Grieķu mitoloģijā suņi tiek pieminēti ļoti bieži.

Tālajos Austrumos suņu audzēšana attīstījās nedaudz savādāk. Nebija tik lielas suņu daudzveidības. Pastāvēja tikai divu pamat tipu suņi. Viens no tiem bija pamatā paredzēts lopu ganīšanai (pastāv uzskats, ka tas ir mūsdienu čau-čau šķirnes sencis). Otru tipu bija izveidojuši augstmaņi kā suni kompanjonu (pekiniešu šķirnes sencis). Senajā Ķīnā suņi tikuši pielīdzināti dievībām. To audzēšana tika ļoti nopietni kontrolēta. Zemāko kastu cilvēkiem nebija tiesību turēt suni, par suņa slēpšanu tos varēja pat nogalināt.

Amerikas kontinentā suņu audzēšana attīstījās līdzīgi kā Eiropā. Kristofora Kolumba atskaitē spāņu karaļnamam tika pieminēti vairāki dažādu tipu suņi. Kā par kaut ko kuriozu tika minēti ļoti mazi sunīši no Kubas salas, kā arī ļoti lieli, melni suņi no Jamaikas salas. Meksikā un Peru atrastie daudzie iebalzamētie suņi liecina par to, ka arī šo zemju senie iedzīvotāji tos uzskatīja par dievībām. Visaugstāk tika vērtēta tieši suņa uzticība saimniekam, kā arī īpašās sarga spējas. Visbiežāk suņu mūmijas tika atrastas līdzās maziem bērniem, kas tos pavadīja aizkapa valstībā.

No viduslaikiem līdz pat 19 gadsimta sākumam, Eiropā izveidojušās ļoti daudzas suņu šķirnes. Tās tikušas izmantotas vilku medībās, zvēru dzīšanā, lāču medībās. Suņi strādāja uz cirka arēnām, kā gladiatori cīņās ar vēršiem, ganīja un sargāja lopus, meklēja sniegotajos Alpos cilvēkus. Bija ļoti liela daudzveidība mazu sunīšu, kuri kalpoja galma dāmu un mazu bērnu izklaidei. Selekcijas rezultātā daudzas šķirnes ir krasi mainījušās, bet daudzas saglabājušas savu vēsturisko izskatu un pamatfunkcijas.

Share on facebook
Dalies ar rakstu