Kristīnes Lejas
dzīvnieku pieskatīšanas serviss

Vai dzīvniekiem var būt depresija?

Gluži kā cilvēkiem arī dzīvniekiem mēdz būt “labās” un “sliktās” dienas. Dzīvniekiem ir emocijas, un līdzīgi kā cilvēki arī dzīvnieki var kļūt nomākti. Speciālisti atzīst, ka dzīvnieku depresija ir reāls stāvoklis un nebūt nav tik reti sastopams.

Dzīvnieku depresijai var būt dažādi iemesli – no ierastās dienas kārtības vai dzīvesvietas maiņas līdz jauna ģimenes locekļa ienākšanai ģimenē vai cita mājas mīluļa vai saimnieka nāvei. Cita mājas mīluļa aiziešana uz labākiem medību laukiem vai īpašnieka nāve ir atzīti par diviem visbiežāk sastopamajiem depresijas cēloņiem suņiem. Daži dzīvnieki var kļūt nomākti, ja tiek atstāti vieni uz vairākām stundām. Uz vientulību asāk reaģē suņi, jo tiem kā bara dzīvniekiem ir nepieciešama cilvēka sabiedrība. Dzīvniekiem depresiju var izraisīt arī ķīmisko vielu disbalanss smadzenēs, kuru ārstē ar medikamentiem. Tāpat depresiju dzīvniekam var izraisīt noteiktas saslimšanas. Bonija Bīvere (Bonnie Beaver), Amerikas Veterināro uzvedības speciālistu koledžas izpilddirektore un Teksasas Universitātes Veterinārmedicīnas koledžas klīnikas dzīvnieku uzvedības speciāliste, atzīst, ka speciālisti patiesībā nezina, vai suņi un kaķi cieš no depresijas tādā pašā veidā kā cilvēki. Tomēr klīniskajā praksē mēdz būt gadījumi, kad depresija ir vienīgais izskaidrojums dzīvnieka uzvedībai. Bīvere atzīst, ka mājdzīvniekiem var būt raksturīga nomāktība, kas īpaši izpaužas pārmaiņu laikā, taču ilgtermiņa depresija tos piemeklējot reti, un vairumam nomāktība pāriet dažu dienu līdz dažu mēnešu laikā.

Dzīvniekiem depresija var izpausties dažādi — kā agresija, nemierīgums, destruktīva uzvedība, slēpšanās dažādās vietās vai nespēja palikt vienam, urinēšana telpās, miegainums, letarģija, apetītes zudums, aktivitātes samazināšanās vai pārāk izteikta aktivitāte. Uzmanība jāpievērš izmaiņām ierastajā uzvedībā, piemēram, citādi aktīvs mājdzīvnieks kļūst apātisks vai, gluži otrādi, mierīgs dzīvnieks kļūst nemierīgs. Tomēr speciālisti uzsver, ka šādi simptomi var nozīmēt arī to, ka dzīvniekam ir kāda medicīniska problēma, tādēļ, ja jūsu mājas mīlulis šķiet nomākts, nekavējoties jāmeklē ārsta palīdzība, lai izslēgtu saslimšanu.

Dzīvnieku depresijas ārstēšana ir atkarīga no depresijas izraisītāja. Diagnozes noteikšanai tiek izmantotas asins analīzes, rentgenuzņēmumi un fiziska izmeklēšana. Kad kļuvis skaidrs, ka dzīvniekam ir depresija, nevis kāda cita saslimšana, tiek nozīmēta ārstēšana. Ja dzīvnieks ir nomākts, var palīdzēt aktivitāšu un rotaļāšanās laika paildzināšana, uzvedības korekcija un vides bagātināšana. Nodrošiniet, ka dzīvnieks tiek nodarbināts, ir fiziski aktīvs un saņem mentālu stimulāciju. Ja dzīvnieks cieš no cita mājdzīvnieka vai ģimenes locekļa zaudējuma, dzīvnieka skumjas var aizdzīt jauna mājas mīluļa ienākšana ģimenē vai vienkārši rotaļāšanās ar citiem dzīvniekiem. Ja iespējams, dzīvnieku var nodot arī dienas aprūpē, kas nodrošinās tam nepieciešamo sabiedrību un socializāciju. Ja nekas cits nepalīdz vai arī ja dzīvniekam tiek konstatēts ķīmisko vielu disbalanss, veterinārārsts var izrakstīt antidepresantus vai prettrauksmes medikamentus. Suņiem tiek izmantoti tādi paši medikamenti kā cilvēkiem, kas cieš no depresijas. Vairums suņu atveseļojas sešu līdz 12 mēnešu laikā, pēc tam medikamentu lietošana var tikt pārtraukta. Var lietot arī augu preparātus. Tomēr jāatceras, ka dzīvniekam nekad nedrīkst dot medikamentus vai uztura piedevas, iepriekš par to nekonsultējoties ar veterinārārstu.

No visām psihes slimībām depresija ir visciešāk saistīta ar pašnāvībām. Cilvēki nereti mēdz sabrukt grūtību priekšā un izvēlas labprātīgi šķirties no dzīves. Dzirdēts arī par gadījumiem, kad dzīvnieki ir centušies sev atņemt dzīvību, piemēram, vaļiem, kas masveidā metas okeānu krastos, Alpu govīm, kas lec lejā no klints vai bēdīgi slaveno tiltu Skotijā, no kura kopumā nolēkuši aptuveni seši tūkstoši suņu. Jautājumā par to, vai arī dzīvnieki spēj apzināti iet nāvē, speciālistu domas dalās. Daļa uzskata, ka dzīvnieki ir spējīgi apdraudēt paši savu dzīvību, piemēram, aizstāvot savus pēcnācējus. Taču citi pieturas pie nostājas, ka dzīvnieka instinkti ir vērsti tikai un vienīgi uz izdzīvošanu, un līdz ar to tiem nepiemīt apzinātas pašnāvnieciskas tieksmes. Zoopsihiatrs Alberts Čipuštanovs uzskata, ka „apzināti nolemt izdarīt pašnāvību dzīvnieki nevar, jo tas ir pret viņu pašaizsargāšanās un izdzīvošanas instinktiem, kas dzīvniekiem ir daudz attīstītāki nekā cilvēkiem”.

Pēc ārzemju preses un žurnāla „Astes” materiāliem sagatavojusi Diāna Baudere

Share on facebook
Dalies ar rakstu